Sv. Annas un sv. Jāzepa klostera baznīcā Kordovā, Spānijā, atrodas ļoti sens Krucifikss. Jēzus tajā ir attēlots karājoties tikai pie vienas rokas, kamēr otra ir nolaista uz leju īpašā žestā.
Spāņi šī Krucifiksa izcelsmi apraksta šādi.
Kāds penitents ieradās uz grēksūdzi biktskrēslā, kurš atradās šī Krucifiksa tuvumā. Šim cilvēkam bija atkarības problēmas un viņš jau gadiem cīnījās ar kādu netikumu. Priesteris, kurš parasti pieņēma viņa grēksūdzes, izrādījas visai stingrs un kādu dienu viņam teica: “Šī ir pēdējā reize, kad es tev piedodu šo grēku!”
lasīt vairāk >
Atgriešanās ikdienā
prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 4. februāris
Pēc senas tradīcijas ar 2. februāri jeb Kunga Jēzus Prezentācijas svētkiem, kas tautā tiek saukti par „sveču dienu“, daudzās mūsu baznīcās noslēdzas Ziemassvētku liturģiskā noskaņa. Pēc šī datuma dievnamos vairs neredzēsiet egles, kā arī Betlēmītes atveidojumus ar skumjajiem ēzelīšiem un apcerīgajām aitiņām. Mazā Jēzus veltīšana Dievam Jeruzalemes templī atbilstoši jūdu reliģiskajai tradīcijai ir pēdējā Evaņģēlijos atrodamā epizode no mūsu Pestītāja agrīnās bērnības, tādēļ šos svētkus izsenis uzskatīja par pēdējo Ziemassvētku laika dienu.
Patiesībā pieturēšanās pie 2. februāra ir liturģisks anahronisms, jo mūsdienās Ziemassvētku laiks Baznīcas liturģiskajā kalendārā beidzas Kunga Jēzus kristīšanas svētkos. Tā tas ir noteikts pēc liturģiskās reformas, kura stājās spēkā pēc Vatikāna II Koncila. Taču vēlme paildzināt Kristus Dzimšanas svētku atmosfēru ir pilnībā saprotama un patiesībā ļoti mīļa. Jebkurā gadījumā līdz šim neviens par to nav sūdzējies!
Lai vai kā, agri vai vēlu jebkuri svētki noslēdzas un ir jāatgriežas ikdienā. Man šķiet, ka tieši ikdienas rutīnā īstenota uzticība Dievam arī nosaka to, cik auglīgi un pilnvērtīgi esam pavadījuši Baznīcas svētkus kā garīgu piedzīvojumu, kā arī to, cik pilnvērtīgi esam izmantojuši tajos saņemtās Dieva žēlastības. Ir salīdzinoši viegli mobilizēties lieliem un svarīgiem notikumiem, taču šķietami mazajos izaicinājumos, kurus piedzīvojam katru dienu, nemaz nav vienkārši būt uzticīgiem Kristus dotajam mīlestības izaicinājumam attiecībā uz Dievu un tuvāko. It sevišķi tajās reizēs, kad tiek apdraudēta mūsu „komforta zona“...
Tādēļ novēlu visiem mūsu lasītājiem daudz spēka ikdienas varonībai, pierādot, ka arī mazās lietās var ielikt daudz tīras un neviltotas mīlestības, kā to mums atgādina sv. Terēze no Bērna Jēzus, sv. Māte Terēze no Kalkutas un daudzi citi.
Izmantojot gadījumu, vēlos no sirds pateikties visiem tiem, kuri atsaucās draudzīgajam aicinājumam un palīdzēja noņemt lielās, vēl joprojām tik skaistās egles mūsu dievnamā. Pievienotajā fotogrāfijā varat redzēt mūsu draudzīgo komandu, tādēļ man nav nepieciešamības viņus saukt vārdā. Pieminēšu tikai Daini, kurš augstsirdīgi piekrita nofotografēt visus pārējos. Lai Dievs aizmaksā katram no jums!