Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Gavēnis – lūgšanai par mieru!

Man šķiet, 2022. gada 24. februāra rītu es neaizmirsīšu nekad. Ierastajā laikā ieslēdzās radio modinātājs, tikko bija noskanējusi mūsu valsts himna, kārtējo reizi padomāju, cik labi, ka dienu var iesākt ar lūgšanu un tad… sākās ziņu pārraide. Sastindzis sēdēju un klausījos par acīmredzamo un tomēr neticamo – Eiropas centrā ir sācies karš!
Pirmās emocijas nebūt nebija bailes, bet gan drīzāk skumjas. Dziļas, bezgalīgas skumjas. Bez šaubām, daudz bijām dzirdējuši par militāriem konfliktiem visdažādākajos reģionos, taču tik tuvu karš manas paaudzes Latvijas iedzīvotājiem nav bijis nekad. Ne ģeogrāfiski, ne arī emocionāli.
Vairākkārt ir laimējies būt Ukrainā, it īpaši Melnās jūras tuvumā, ir piedzīvota tās iedzīvotāju sirsnība un viesmīlība, arī Krievija nav sveša zeme, galu galā ikdienā saskaramies ar krievvalodīgajiem mūsu valsts cilvēkiem un, teikšu godīgi, man ļoti patīk krievu kultūra, literatūra, nepārspējamais humors, esmu gandarīts par to, ka brīvi runāju krieviski, kā zināms, mūsu baznīcā katru svētdienu ir Svētā Mise arī krievu valodā, kurā pulcējas fantastiski cilvēki. lasīt vairāk >

“Ne no maizes vien…”

Jau kuru reizi, atverot mūsu draudzes izcilo mājas lapu (www.trisvieniba.lv), mani pārņem grūti pārvarama, bet viegli izskaidrojama kauna sajūta. Pēdējais ieraksts sadaļā “prāvesta blogs” ir no 2020. gada 6. marta. Par gavēņa tēmu…
Nākas secināt, ka nekāds izcilais “blogeris” es droši vien nebūšu nekad. Netikt man pie produktu izvietošanas iespējas! Bet nu, labi. Kā ir, tā ir. Taču, šeku-reku, atmiņā uzausa pāvesta Franciska vārdi: “Daudziem mūsdienu katoļiem vajadzētu iziet no gavēņa noskaņojuma, kurā viņi pastāvīgi atrodas!” Tādēļ nolēmu uzrakstīt kaut ko jaunu. Vai drīzāk, padalīties.
Pirms pāris dienām mani uzrunāja Radio Marija Latvija direktors pr. Pēteris un lūdza pārtulkot Luksemburgas arhibīskapa homīliju, kuru viņš sniedza Euharistiskā kongresa laikā Budapeštā, šī gada 10. septembrī. Protams, man tas bija liels pagodinājums, tādēļ pārtulkoju atsūtīto tekstu, cik vien labi varēdams. Jāatzīst, ka, iedziļinoties kardināla paustajā, biju pozitīvā nozīmē pārsteigts. Kardināls Žans Klods Hollerihs (Jean – Claude Hollerich) kopš 2018. gada marta ir Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas priekšsēdētājs, tātad ievērojams mūsdienu Baznīcas bīskaps, kura teiktajā ir vērts ieklausīties.
lasīt vairāk >

Gavēņa ceļš ikdienā

Laikā, kad ir sacelta tik liela ažiotāža saistībā ar jaunatklāto korona vīrusu saimes pārstāvi, kurš var izraisīt slimību “Covid-19”, nebūtu prātīgi vēl ilgāk paturēt bloga sadaļā tēzi “Memento mori”… Tāpēc radās doma padalīties ar vispārzināmām atziņām par Lielo Gavēni, kuru esam uzsākuši jau pirms dažām dienām. Cependant, kā saka franči, gribētos pārdomāt Gavēņa ceļu īpašā kontekstā, saistot to ar uzticību Dievam ikdienas darbos un pienākumos jeb, runājot Sv. Terēzes no Lizjē vārdiem, atgādinot, ka nopietnais ceļojums uz Lieldienām 40 dienu garumā var pārtapt par “mazo taciņu”, vienlaicīgi saglabājot iedarbīgumu. lasīt vairāk >

Memento mori…

Gandrīz vienmēr lielā gavēņa priekšvakarā man prātā nāk kāda vēl pusaudža gados lasīta pseidovēsturiska grāmata par spāņu konkistadoru piedzīvojumiem Dienvidamerikā. Visiem zināms, ka saujiņa avantūristu parādīja neparastu drosmi un guva lielus panākumus pār iezemiešiem, tai skaitā pār acteku indiāņiem. Taču bija kāda slavena kauja, kurā acteki guva ievērojamu pārsvaru pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, atkarojot savu galvaspilsētu Tenočtitlanu. Eiropieši bija spiesti mukt, turklāt viņiem bija tikai viens atkāpšanās ceļš – pāri purvam. Protams, visi centās paķert līdzi kaut ko vērtīgu, pārsvarā zeltu. Taču smagais dārgmetāls purvā daudziem kļuva par nāves iemeslu. Iestigušos karotājus panāca viegli bruņotie indiāņi un nogalināja. Izdzīvoja tika tie, kuri bija paņēmuši līdzi nevis zeltu, bet gan dārgakmeņus, kuri bija gan vērtīgāki, gan arī krietni vieglāki. lasīt vairāk >

Pārdomas pēc Ziemassvētkiem

Nevienu nepārsteidz tas, ka Ziemassvētkos baznīcas ir ļaužu pilnas, jo šajā reizē ceļu uz dievnamu atrod pat tie katoļi, kuri ikdienā meklē miljoniem iemeslu, lai izvēlētos citas prioritātes. Kāda māmiņa, daloties rūpēs par savu bērnu audzināšanu ticībā, stāstīja, ka viņas vecākais dēls, kurš nu jau ir pusaudža gados, nelabprāt dodas viņai līdzi uz Svēto Misi, sakot, ka iešana baznīcā vairs „neesot modē“. Šī tēma ir tikpat sena, cik kaitinoša, un ne jau par to es vēlējos dalīties savās pārdomās pēc Kristus Dzimšanas svētku svinībām. Puisēna teiktais manī rosināja pozitīvu atskārsmi par to, ka mūsdienās ticības praktizēšana Latvijā tiešām vairs nav modes lieta, kā tas varbūt bija tā sauktajā Atmodas laika periodā. lasīt vairāk >

Pāvests Francisks - svētceļnieks kā mēs visi

Šķiet, ka Latvijā nav tāda cilvēka, kurš nezinātu par pāvesta Franciska vizīti mūsu zemē, kā arī pārējās Baltijas valstīs. Neraugoties uz to, ka Svētais Tēvs vairākkārt bija saņēmis ielūgumu viesoties pie mums gan no Latvijas Bīskapu konferences, gan arī no Latvijas valdības, viņa lēmums apmeklēt Lietuvu, Latviju un Igauniju ir liels pārsteigums daudziem. It īpaši tādēļ, ka šādu ielūgumu pāvestam ir ļoti daudz. Cik man ir zināms, viņš pagaidām ir atteicis vizīti Spānijai, milzīgai valstij ar lielu katoļticīgo skaitu. Taču trīs mazās valstis pie Baltijas krastiem Francisks nolēma apmeklēt. Šo izvēli diezgan precīzi pamato Tallinas bīskaps Filips Žordāns. Kādā intervijā viņš nesen teica: “No vienas puses šāda izvēle nešķiet loģiska, jo Baltijas valstis ir mazas gan teritoriāli, gan arī iedzīvotāju skaita ziņā, turklāt ar salīdzinoši mazu katoļu īpatsvaru. Taču, pazīstot pāvestu Francisku, šī izvēle ir loģiska, jo viņš vienmēr ir to pusē, kas nav šīs pasaules varenie.” Līdzīgus vārdus 15. augusta svētkos Aglonā teica apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Pedro Lopess Kintana: “Jau no sava pontifikāta sākuma pāvests Francisks ir skaidri izteicis vēlmi apmeklēt tās zemes, kuras varētu šķist specifiskas vai arī tādas, kas atrodas uz kādas robežas, kur cilvēki cieš vai arī ir cietuši īpašas grūtības nesenā pagātnē. Tādā veidā viņš vēlas tās stiprināt un mācīties no tām. Tādēļ pāvesta vizīte būs gods šai Zemei.”

lasīt vairāk >

Kristus – mans prieks – ir augšāmcēlies!

Jau ir izskanējuši Lieldienu zvani, daudzu kristiešu sirdīs vēl joprojām atbalsojas līksmais ‘Alleluja’ dziedājums un šķiet, ka viss labais jau ir paveikts, Lieldienas ir nosvinētas un varam dzīvot tālāk, gaidot nākamos svētkus. Šāda attieksme zināmā mērā līdzinās situācijai, kurā bija Jēzus mācekļi uzreiz pēc Viņa uzkāpšanas Debesīs, kā tas ir aprakstīts Apustuļu darbos: “Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Ap.d. 1, 10-11) Tātad ar Lieldienu noslēpumu viss tikai sākas. lasīt vairāk >

Aizsegtie krusti

Ja kāds šajās dienās apzināti vai neapzināti iemaldīsies baznīcā, viņš noteikti pamanīs, ka visi krusti mūsu dievnamos ir vairāk vai mazāk simboliski aizsegti. Tas tiek darīts katru gadu, laika posmā no gavēņa 5. nedēļas līdz pat Lielajai Piektdienai. Šīs senās liturģiskās tradīcijas pedagoģiskais mērķis ir atgādināt par to, ka Kristus Augšāmcelšanās svētki vairs nav aiz kalniem, tas ir sava veida signāls, redzama zīme, kas liek mobilizēt spēkus pēdējām un vissvarīgākajām Lielā gavēņa dienām. Bez tam aizsegtie krusti aicina padomāt par šī kristiešu svarīgākā simbola īsteno nozīmi, kura bieži vien tiek pārprasta. Krusts ir nevis iznīcības vai beigu zīme, bet gan gluži otrādi - uzvaras un jauna sākuma apliecinājums. Mēs par to jau esam diezgan daudz runājuši, tāpēc šajā reizē es gribētu izvirzīt jaunu teoriju. Tā vien šķiet, ka aizsegtie krusti varētu eventuāli kalpot vēl kādam nolūkam, proti, tie varētu kādam nejaušam mūsdienu piligrimam jeb garīguma meklētājam atgādināt par gavēni kā tādu! lasīt vairāk >

Pārdomas pēc Ziemassvētkiem

Šīs rindas top Otrajos Ziemassvētkos, kad jau esam piedzīvojuši skaisto Kristus dzimšanas liturģiju. Priecē tas, ka mūsu dievnams svētkos bija ļaužu pilns. Gan vigīlijas dievkalpojumi, gan Euharistiskās svinības svētku dienā, kā arī Pusnakts Mise pulcēja lielu ticīgo skaitu. Īpašs prieks bija ne tikai redzēt tik daudzus Dieva bērnus, bet arī saskatīt dzīvo ticību, kuru viņi bija atnesuši savās sirdīs. Tik tiešām, mēs visi - gan priesteri, gan ticīgā tauta - bijām vienādā mērā piesaistīti īpašajai Ziemassvētku pieredzei, kuras centrā ir Bērns Jēzus – Dievs, tapis cilvēks. Katrs no mums atnācām pie Viņa ar savu ticību, un visi kopā tikām tajā stiprināti. Un, kur ir ticība, tur aug arī cerība un it sevišķi mīlestība, kuras tik ļoti pietrūkst mūsdienu pasaulei.
Šķiet, ka visvairāk Kristus dzimšanas svētki uzrunā ar savu satriecošo vienkāršību. Savādāk nemaz nevar būt, jo Jēzus dzimšana un visi ar to saistītie notikumi ir norisinājušies ārkārtējas pazemības gaisotnē. Gadsimtiem ilgi gaidītais Mesija nepiedzima ķēniņa vai augstmaņa pilī, Viņš pat nav dzimis sava Nācaretes mājokļa vienkāršībā, bet gan piespiedu ceļojuma laikā, kas bija saistīts ar tautas skaitīšanu, ko toreiz Palestīnā īstenoja Romas vara. Protams, piepildījās senais pravietojums par to, ka Mesija piedzims Dāvida pilsētā, proti, Betlēmē, taču neviens nebija paredzējis, ka Dievišķais Bērns nāks pasaulē tik nožēlojamos apstākļos. Betlēmes silīte šķiet mīļa un jauka dievbijīgās Ziemassvētku bildītēs vai baznīcu interjeros, taču toreiz, tajā aukstajā Jūdejas kalnainā apvidus ziemas naktī, tā bija parasta, visticamāk krietni nolietota, iespējams, lopiņu apgrauzta un pilnīgi droši nedaudz smakojoša sile. lasīt vairāk >

Svētīgais Adventa laiks

Jau atkal ir sācies jaunais liturģiskais gads. Šogad decembris ir pieteicis sava veida monopolu skaistajam Adventa laikam, jo šajā mēnesī iedegsim gan pirmo, gan arī pēdējo tradicionālā vainaga sveci.
Likās nedaudz dīvaini, ka pirmās ziņas Adventa sakarā, kuras šogad dzirdēju mēdiju vidē, bija saistītas ar rūpēm par ugunsdrošību… Protams, arī šis aspekts ir svarīgs, taču vēlme izcelt negācijas un otršķirīgo, turklāt bezmaz vai cenšoties piesaukt nelaimi, ir klajā pretrunā ar skaisto Baznīcas dzīves posmu, kuru nupat esam sākuši. Adventa vainaga četras liesmas diskrēti, taču pārliecinoši atgādina par Kristus dzimšanas svētku arvien straujāku tuvošanos. Šis skaistais simbols nav tikai atgādinājums vien, bet arī aicinājums katram kristietim sagatavoties Ziemassvētkiem, pārdomājot Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpumu un ļaujot Kristum piedzimt savās sirdīs arvien vairāk. Varbūt jau esam pieraduši pie šādiem skaistiem vārdiem Adventa sakarā, taču tieši šim mērķim ir paredzētas svētīgās klusuma un pārdomu nedēļas, un neko labāku par Adventu pateikt nevar. Simboliskā, taču tajā pašā laikā ļoti konkrētā veidā Adventā esam aicināti piedzīvot to pašu pieredzi, kuru jūdu tauta īstenoja kopš Ābrahama laikiem, gaidot Mesiju. No mums pašiem ir atkarīgs, vai un cik pilnīgi izmantosim Adventa laiku, kas ir visas Baznīcas un mūsu katra garīgs svētceļojums uz Betlēmi. It īpaši tas ir svarīgi šogad, jo tā ir sanācis, ka pēdējo, ceturto, Adventa sveci iedegsim pašā Ziemassvētku priekšvakarā, tas nozīmē, ka, lai īstenotu savus labos nodomus Adventa sakarā, mums ir tikai trīs pilnas nedēļas. lasīt vairāk >