Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Dieva Vārda svētdiena lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību ietvaros

21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…


Kādas pārmaiņas manā dzīvē izraisa Dieva Vārda svinības? Ko esam spējuši izdzīvot šajos 5 gados? Lai kā gribētos cerēt uz kaut ko iedvesmojoši pozitīvu, ir nelielas aizdomas, ka atbilde uz šiem jautājumiem drīzāk ir skumja atskārsme, ka “vīģes koks” pat nav sācis ziedēt, kur nu vēl nesis augļus… Varbūt šos svētkus nemaz neesam pamanījuši?!
16. gadsimtā, kad Eiropā valdīja protestantisma krīze un Baznīca tika burtiski plosīta gabalos, katoliskajā un monarhiskajā Spānijā Bībele bija iekļauta aizliegto grāmatu sarakstā. Tādēļ svētumā dižie Baznīcas mistiķi sv. Terēze no Avilas un sv. Jānis no Krusta nekad nav lasījuši Bībeli kā atsevišķu grāmatu, viņi ir iepazinušies ar rakstīto Dieva Vārdu, pateicoties liturģiskajiem tekstiem un citātiem. Šāda situācija šķiet dīvaina, taču tajā pašā laikā ir saprotama, jo vairums protestantu izmantoja Rakstus, lai vērstu tos pret Baznīcas mācību un grautu tās redzamo vienību. Šeit sv. Hieronīms ne tikai noplātītu rokas, bet arī saķertu galvu, izraujot no tās pēdējos sirmos matus, piedodiet par melno humoru…
Tieši protestantisms radīja tādus apgalvojumus kā: “Svētie Raksti noder it visam…” un tamlīdzīgi. Cik sāpīgi ir apzināties, ka Raksti tika vērsti pret kopienu, kura tos ir pieņēmusi attiecībā uz Veco Derību, radījusi attiecībā uz Jauno un apstiprinājusi Svētā Gara spēkā. Kristīgās Baznīcas Rakstu kanonā jeb oficiālajā sarakstā ir pat vairāk Vecās Derības grāmatu nekā judaismā!
Taču tas, ka Svētie Raksti pēkšņi kļuva par polemikas iemeslu, nemazina to vērtību. Gluži otrādi. Tridendes koncils, kurš uzsāka pret-reformācijas kustību un īsto Baznīcas atjaunotni, atkārtoti uzsvēra Svēto Rakstu īpašo lomu Baznīcas Tradīcijā, tās liturģijā un kristiešu individuālajā lūgšanas pieredzē. Šo attieksmi turpināja un Bībeles nozīmi vēl vairāk uzsvēra arī Vatikāna II Koncils, it sevišķi ar konstitūciju “Dei Verbum”, kas ir viens no četriem svarīgākajiem Koncila dokumentiem. “Katoliskās Baznīcas katehismā” Svēto Rakstu loma ir aprakstīta ļoti precīzi, katoļi tiek mudināti novērtēt un mīlēt Rakstus. (KBK 101 – 141)
Aprakstot trīs galvenos kristieša individuālās lūgšanas veidus, Katehisms apcerei jeb kristīgajai meditācijai iesaka izmantot rakstīto Dieva Vārdu: “Apcere vispirmām kārtām ir gara meklējumi. Gars cenšas izprast kristīgās dzīves jēgu un veidu, kādā ir jādzīvo, lai pieņemtu un izpildītu Kunga prasības. Un tam nepieciešama uzmanība, kuru nav viegli noturēt. Parasti mums palīdz kāda grāmata: Svētie Raksti, it īpaši Evaņģēlijs, svētbildes, attiecīgās dienas un laika liturģiskie teksti, garīgo tēvu raksti, darbi par garīgo dzīvi, tāpat arī "lielā radīšanas grāmata" un tikpat lielā vēstures grāmata - Dieva "Šodienas" lappuse.” (KBK 2705)
Mani uzrunāja kāda pareizticīgo diakona pārdomas par Svēto Rakstu lomu, ar kurām vēlos šeit dalīties: “Svētie Raksti, domājams, ir baznīcas Mantojuma virsotne, taču augstumi, kādos mūs uznes Raksti, ir apgūstami, pateicoties vienīgi tam augstajam kalnam, kuru šī virsotne vainago. Atrauta no visa Mantojuma konteksta, Svēto Rakstu stiprā klints pārvēršas vienkārši par māla masu,  kam var tiks piešķirta jebkāda forma, atkarībā no tā cilvēka vēlmes, kurš pie šīs lietas ķeras. Nevar būt runas par Svēto Rakstu godāšanu, ja tos nepareizi izmanto vai sagroza – pat ja to dara Rakstu autoritātes paaugstināšanas vārdā. Mums ir pienākums lasīt Bībeli; šis ir svētais Dieva Vārds! Taču, lai saprastu, ko tas grib mums sacīt, pazemīgi apsēdīsimies pie svēto kājām, kuri sevi parādīja kā “Vārda pildītājus, bet ne tikai kā klausītājus” (Jēk. 1:22), un ar savu dzīvi pierādīja, ka viņi ir cienīgi skaidrot Rakstus. Bet, ja mums rodas jautājumi par apustuļu rakstiem, tad pievērsīsimies tiem, kuri apustuļus pazina personīgi, - tādiem kā svētais Antiohijas Ignātijs un svētais Smirnas Polikarps. Vērsīsimies ar jautājumiem pie Baznīcas un nepadosimies ilūzijām un pašapmānam.” (no portāla eleison.lv)
Man šķiet, tā nav nejaušība, ka Dieva Vārda svētdienu svinam lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību ietvars. Ja jau Dieva Vārda subjektīva un kļūdaina interpretācija ir bijusi par iemeslu Baznīcas šķelšanai, tad lai Rakstu lasīšana lūgšanas garā palīdz mums tuvoties Kristum – cilvēktapušajam Dieva Vārdam, lai Viņa tuvumā mēs atrodam viens otru un pamazām atjaunojam Baznīcas redzamo vienību.
Dieva Vārda svētdienā varam sev uzdot svarīgu jautājumu: “Ko konkrēti Svētie Raksti nozīmē manā un Baznīcas dzīvē? Kādu konkrētu rīcību tie pieprasa?” Ja uzzinātais un saprastais nekļūs par darīto vai vismaz darāmo, visa šī lasīšana un iedziļināšanās būs tikai velti izniekots laiks; šeit vairs nav jāraksta piezīmes Bībeles teksta malās, bet gan savā dzīvē.
 
 
Dziļā cieņā
pr. Edgars Cakuls
 
 
 
 

Piesakies jaunumiem

Pieteikties  ▷