Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Sv. Pēteris un sv. Pāvils

Mūsdienās pasaule ir kļuvusi ārkārtīgi maza. Par to varam pateikties gan globālajam tīmeklim, gan arī ceļošanas iespējām. Ja kāds ceļo ar auto un vēlas nokļūt Centrāleiropā, neizmantojot prāmju satiksmi, tad viņam neizbēgami nākas šķērsot Poliju. Katoliskā zeme priecē ne tikai ar savām baznīcām, bet arī ar labiem veikaliem, jo kur nu bez šopinga! Līdzās starptautiskajām tirgotāju franšīzēm patīkami ir atpazīt arī vietējos, poļu uzņēmumus. Starp tiem nevar nepamanīt lielveikalu tīklu ar apbrīnojamu un poļu vidē ļoti iederīgu katolisku nosaukumu „Piotr i Paweł“, jeb „Pēteris un Pāvils“. Nosaukums ir izvēlēts, pateicoties uzņēmuma dibinātājas dēliem, kuriem viņa ir devusi tieši šos vārdus. Tātad zināmā mērā nosaukums ir saistīts arī ar viņu aizbildņiem. Patērētāju vides iespaidotajam cilvēkam varbūt būs vieglāk tieši caur mārketinga analoģiju saprast, ko tad īsti mums piedāvā sv. Pēteris un sv. Pāvils, kuru svētkus nesen, 29. jūnijā, svinējām.

Pirmkārt, viņi piedāvā ideālu, kurš ir diametriāli pretējs pārejošajām vērtībām, ideālu, kurš ietver sevī mūžīgās dzīves apsolījumu, kuram ir vērts pakārtot visu savu dzīvi, tai skaitā arī laicīgās lietas, kuras arī nedrīkstam ne ignorēt, ne panicināt. Sv. Hosemarija Eskriva, Opus Dei dibinātājs, ir teicis: „Kāpēc noliekties, lai dzertu no pasaulīgo prieku netīrajām peļķēm, ja tu vari veldzēt savas slāpes ar ūdeņiem, kas plūst uz mūžīgo dzīvi?“ Šo tīro, svētīgo ticības ūdens avotu daudzām pasaules tautām ir atklājuši dižie apstuļi Pēteris un Pāvils.
 
Par abiem apustuļiem ir daudz runāts un vēl vairāk rakstīts. Abi kopā viņi iemieso Baznīcas universālo, katolisko raksturu, jo, kā tiek uzsvērts svētku liturģijā, Pēteris ir evaņģelizējis jūdu tautu, kamēr Pāvils, pats būdams jūds, Kristus patiesību ir nesis pagāniem. Protams, šis salīdzinājums nav proporcionāli taisnīgs, jo, Baznīcai, par spīti vajāšanām, nemitīgi augot, tā saukto „pagānu“ skaits Kristus mācekļu vidū drīz vien krietni pārsniedza no judaisma nākušo kristiešu skaitu, taču nevaram aizmirst Pētera kā pirmā Romas bīskapa – pāvesta garīgās autoritātes nozīmi Baznīcā.
 
Taču abi apustuļi mums nes vēstījumu ne tikai ar savu veikumu, bet arī ar savām personībām un katram no viņiem tik īpašo garīgās dzīves ceļu. Kā zināms, Pēteris sākotnēji nemaz nebija „Pēteris“, viņa vārds bija Sīmanis. Par Pēteri jeb ‚Klinti‘ viņu nosauc pats Jēzus, uzticot nākamajam pāvestam ne tikai Baznīcas pārvaldīšanu, bet arī Debesu valstības atslēgas. Lūk, kā to apraksta sv. Matejs: „Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 16, 18–19) Bet kāda veida „klints“ gan bija Sīmanis – Pēteris? Patiesībā, salīdzinot abus apustuļus, šķiet, ka šis apzīmējums vairāk piederētos nevis Pēterim, bet gan Pāvilam, ar noturīgu raksturu un īsteni dzelzs gribu apveltītam cilvēkam.
 
Šeit man nāk prātā kāda celtnieka aprakstīta metode grutns stiprināšanai. Ja ir nenoturīga zeme, taču ir nepieciešams veikt būvdarbus, tad tiek piedāvāta tehnoloģija, kas ar speciālu metodi burtiski injicē cementu zemes augšējos slāņos, tādējādi to nostiprinot un padarot noturīgu. Šķiet, ka Pēteris ir kļuvis par klinti līdzīgā veidā. Būdams raksturā vājš, viņš pārbaudījuma brīdī veselas trīs reizes pēc kārtas bija noliedzis Jēzu. Katru gadu Lieldienās mēs to atceramies, kad lasām Kristus ciešanu aprakstu. Neraugoties uz to, Augšāmceltais Pestītājs piedeva savam apustulim un atjaunoja viņu savā aicinājumā. Un tā visas dzīves laikā Pēteris tika nemitīgi stiprināts un svētīts līdz pat savai nāves stundai Romā, kur viņš tika piesists krustā ar galvu uz leju, jo uzskatīja, ka nav cienīgs mirt tieši tādā nāvē kā viņa Pestītājs.
 
Gan Pēteris, gan Pāvils katrs savā veidā mūs iedrošina. Pāvils, kurš no Baznīcas vajātāja bija kļuvis par dedzīgāko Kristus patiesības liecinieku, aicina izmantot savus talantus un spējas taisnīgai un svētīgai lietai. Savukārt Pēteris mums atgādina, ka tajās reizēs, kurās ar labo gribu vien nepietiek, Dievs ir gatavs nākt palīgā ar savu žēlastību un svētību. Neuztversim šos divus apustuļus kā sava veida „pārcilvēkus“, bet gan uzlūkosim viņus kā savus brāļus, apzinoties, ka arī mūsu rīcībā ir žēlastības līdzekļi, kuri viņus padarīja par Baznīcas stūrakmeņiem.

Piesakies jaunumiem

Pieteikties  ▷