Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Pārdomas pēc Aglonas svētkiem

Kamēr 15. augusta svētku sarežģītais nosaukums pie katoliskās terminoloģijas nepieradušajiem radio un TV ziņu diktoriem atgādina ātrrunas vingrinājumu, tikmēr katram Latvijas katolim tie nešaubīgi saistās ar Aglonu. Tāpēc arī Latvijā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus tautā sauc gluži vienkārši – par Aglonas svētkiem.

Arī man tāpat kā daudziem piedalīšanās Aglonas svētkos vienmēr ir bijis īpašs spēka un atjaunotnes avots. Taču šogad pirmo reizi mūžā Aglonā mani pārņēma nedaudz skumīga sajūta, kad redzēju, cik maz, salīdzinot ar citiem gadiem, ir cilvēku, kuri uz Aglonu ir devušies kājām. Pavisam neliels svētceļnieku pulciņš bija redzams pie Pāvesta altāra.


Tāpat uzkrītoši bija tas, ka vairums grupu gāja pavisam nedaudz dienu. Tikai dažas grupas, piemēram, svētceļnieki no Liepājas, Aizkraukles vai arī Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles, veica pilnvērtīgu ceļa gājumu, tā teikt, “no sliekšņa līdz slieksnim”. Vairums svētceļnieku ceļā pavadīja ne vairāk kā nedēļu. Šogad bija tikai viena tā sauktā “gandarītāju grupa”…

Arī kopējais svētceļotāju skaits Aglonā, šķiet, ir sarucis. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir bijuši spiesti doties ekonomiskajā emigrācijā. Turklāt parasti Aglonā varēja redzēt salīdzinoši daudz “pseido-svētceļnieku” jeb cilvēku, kuri Dievmātes svētkus uztver kā sava veida vasaras festivālu, kā iespēju labi pavadīt laiku. Bieži vien pat Tautas Krustaceļa laikā Aglonā varēja manīt pietiekoši lielas ļaužu masas, kuru aktivitātēm ar garīgo dzīvi nebija nekāda sakara. Iespējams, un pat gribas cerēt, ka kopējais svētceļotāju skaits Aglonā šķiet samazinājies tieši uz šo “sakrālo tūristu” rēķina. Arvien vairāk mūsu zemē sevi piesaka dažāda veida mūzikas festivāli, kuri dod iespēju izbaudīt brīvdabas gaisotni pavisam citā veidā.

Bet tomēr, pat ņemot vērā iepriekš pausto, skumju sajūta paliek. To nedaudz ilustrē svētā poļu priestera, franciskāņu mūka Maksimiliāna Kolbes pārdomas, kuras viņš ir atstājis kādā no savām vēstulēm: “Mūsdienās ir sāpīgi redzēt, ka vienaldzība kā tāda epidēmija dažādos veidos izplatās ne tikai starp lajiem, bet arī Dievam konsekrēto personu kopienās! Tomēr jāpatur prātā, ka, ja jau Dievs ir bezgalīga goda cienīgs, tad mums pienākas visaugstākajā mērā Viņam šo godu sniegt, cik vien mūsu vājie spēki to atļauj. (..) Ņemot vērā to, ka Dieva gods vislielākajā mērā īstenojas to dvēseļu pestīšanā, kuras Kristus ir atpircis ar savām asinīm, apustuliskās dzīves dedzībai vispirms un pāri visam ir jāizpaužas iespējami daudzu dvēseļu svētdarīšanas darbā!” Jāpiezīmē, ka šie vārdi ir rakstīti vēl pirms II Pasaules kara, kad dievbijības gars un vispārējā situācija Baznīcā, šķiet, vēl bija ārkārtīgi laba visā Eiropā, it sevišķi Polijā.

Pirms kāda laika, klausoties Parīzes katoļu radiostaciju Radio Notre Dame, man radās iespēja dzirdēt tēmai “Baznīcas situācija Francijā 18. – 19. gadsimtā” veltītu raidījumu. Šo Francijas vēstures periodu raksturo neparasti spēcīga garīgā izaugsme. Pieminēsim kaut vai tādas personības kā sv. Luī Marija Griņjons de Montfors, sv. Jānis Marija Vianejs, sv. Terēze no Bērna Jēzus… Šo uzskaitījumu var turpināt ļoti ilgi! Tāpat jānovērtē tā laika franču tautas vispārējā dievbijība, kuru uzskatāmi ilustrē slavenā Jēzus Sirds Bazilika Monmartras kalnā Parīzē, kura tika uzcelta par tautas brīvprātīgajiem ziedojumiem. Ir aprēķināts, ka vidēji katrs bazilikas celtniecības atbalstītājs ir sponsorējis vienu dievnama sienā iemūrēto akmens ķieģeli… Varat iedomāties, kāds garīgais pacēlums tobrīd valdīja Francijas katoļu vidū! Interesantākais šķita tas, ka pieaicinātie eksperti kā galveno iemeslu šim fenomenam minēja Franču Revolūciju (1789 – 1799), kura īstenoja bezkompromisa teroru pret Baznīcu! Francijas katoļi saprata, ka viņi var zaudēt savu garīgo mantojumu, ka ļauna vara var viņiem to atņemt! Šīs skarbās realitātes apziņa toreiz spēja mobilizēt Francijas katoļus!

Varbūt mēs esam bijuši pārlieku vieglprātīgi, ilgu laiku dzīvojot uz 90-to gadu Atmodas viļņa, kuru raksturoja emocionāls pacēlums visās jomās, tai skaitā arī attieksmē pret garīgajām vērtībām… Iespējams, ir pienācis laiks apzināties stāvokļa nopietnību un pieņemt gan individuālus, gan arī kolektīvus lēmumus atbilstoši mūsu laikmeta situācijai un izaicinājumiem? Turklāt galvenais nav Aglonas svētku apmeklētāju kvoruma jautājums, lai arī 15. augusta svinības ir sava veida indikators kopējai katoliskās Baznīcas situācijai Latvijā. Iespēja svinēt svētkus tieši Aglonā ir jāizmanto, jo piedalīšanās tajos var kļūt par īstu ticības piedzīvojumu, tas ir avots, no kura varam smelt daudz garīga spēka. Kāds franču priesteris, kurš daudzreiz ir piedalījies svētceļojumos kājām uz Aglonu, uzsvēra, ka mēs Latvijā nekādā gadījumā nedrīkstam atstāt novārtā deviņdesmitajos gados atjaunoto svētceļojuma tradīciju, jo tas ir Baznīcas garīgās izaugsmes garants. Viņš arī liecināja, ka vairāki Parīzes jaunie priesteri ir veikuši savu izvēli atbildēt Kristus aicinājumam, ejot pa Latvijas ceļiem, pateicoties Aglonas Dievmātei. Ja jau ticīgie no tālām zemēm novērtē Aglonas garīgo spēku, kā lai mēs, Māras zemes ļaudis, aizmirstam savu garīgo Māti!

Protams, arī Aglonas svētku kvalitāti var un vajag uzlabot, padarot to programmu vēl dziļāku un daudzveidīgāku, pārvēršot svētkus par kaut ko līdzīgu Vācijas “Katoļu dienām” (Deutscher Katholikentag). Taču pats galvenais tajā, manuprāt, ir, lūk, kas – mums, Latvijas katoļiem, ir jāapzinās sava kristīgā aicinājuma vērtība un mūsu atbildība Baznīcas priekšā. Mums ir jāuztver nopietni Jaunās Evaņģelizācijas koncepts, par ko daudz runāja sv. Jānis Pāvils II. Nevar un nedrīkst aprobežot savu garīgo dzīvi ar dievnama apmeklējumu pāris reizes gadā, tai skaitā Aglonas svētkos! Bieži atceros Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vārdus, kurus viņš teica vienā no mūsu draudzes vizitācijām. Toreiz viņš uzsvēra, cik svarīgi būtu katram praktizējošam katolim piesaistīt aktīvai draudzes dzīvei vismaz vienu paziņu vai draugu, vismaz vienu cilvēku! Pārāk daudz starp kristītajiem katoļiem ir tā saukto ZL jeb “Ziemassvētku – Lieldienu” kristiešu, kuri ceļu uz dievnamu atrod tikai šajos lielajos svētkos un vēl brīnās, kāpēc baznīcās visu laiku ir egles… Mēs pamazām kļūstam kā 16. gadsimta dzejnieka Fransuā Vijona aprakstītais ceļinieks, no kura dvēseles izlaužas kliedziens: “Es strauta malā slāpēs bojā eju!”
 
Tā būtu gaužām bēdīga perspektīva Māras zemes bērniem!
 

Piesakies jaunumiem

Pieteikties  ▷