Man šķiet, 2022. gada 24. februāra rītu es neaizmirsīšu nekad. Ierastajā laikā ieslēdzās radio modinātājs, tikko bija noskanējusi mūsu valsts himna, kārtējo reizi padomāju, cik labi, ka dienu var iesākt ar lūgšanu un tad… sākās ziņu pārraide. Sastindzis sēdēju un klausījos par acīmredzamo un tomēr neticamo – Eiropas centrā ir sācies karš!
Pirmās emocijas nebūt nebija bailes, bet gan drīzāk skumjas. Dziļas, bezgalīgas skumjas. Bez šaubām, daudz bijām dzirdējuši par militāriem konfliktiem visdažādākajos reģionos, taču tik tuvu karš manas paaudzes Latvijas iedzīvotājiem nav bijis nekad. Ne ģeogrāfiski, ne arī emocionāli.
Vairākkārt ir laimējies būt Ukrainā, it īpaši Melnās jūras tuvumā, ir piedzīvota tās iedzīvotāju sirsnība un viesmīlība, arī Krievija nav sveša zeme, galu galā ikdienā saskaramies ar krievvalodīgajiem mūsu valsts cilvēkiem un, teikšu godīgi, man ļoti patīk krievu kultūra, literatūra, nepārspējamais humors, esmu gandarīts par to, ka brīvi runāju krieviski, kā zināms, mūsu baznīcā katru svētdienu ir Svētā Mise arī krievu valodā, kurā pulcējas fantastiski cilvēki. lasīt vairāk >
Pārdomas pēc Ziemassvētkiem
prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 26. decembris
Šīs rindas top Otrajos Ziemassvētkos, kad jau esam piedzīvojuši skaisto Kristus dzimšanas liturģiju. Priecē tas, ka mūsu dievnams svētkos bija ļaužu pilns. Gan vigīlijas dievkalpojumi, gan Euharistiskās svinības svētku dienā, kā arī Pusnakts Mise pulcēja lielu ticīgo skaitu. Īpašs prieks bija ne tikai redzēt tik daudzus Dieva bērnus, bet arī saskatīt dzīvo ticību, kuru viņi bija atnesuši savās sirdīs. Tik tiešām, mēs visi - gan priesteri, gan ticīgā tauta - bijām vienādā mērā piesaistīti īpašajai Ziemassvētku pieredzei, kuras centrā ir Bērns Jēzus – Dievs, tapis cilvēks. Katrs no mums atnācām pie Viņa ar savu ticību, un visi kopā tikām tajā stiprināti. Un, kur ir ticība, tur aug arī cerība un it sevišķi mīlestība, kuras tik ļoti pietrūkst mūsdienu pasaulei.
Šķiet, ka visvairāk Kristus dzimšanas svētki uzrunā ar savu satriecošo vienkāršību. Savādāk nemaz nevar būt, jo Jēzus dzimšana un visi ar to saistītie notikumi ir norisinājušies ārkārtējas pazemības gaisotnē. Gadsimtiem ilgi gaidītais Mesija nepiedzima ķēniņa vai augstmaņa pilī, Viņš pat nav dzimis sava Nācaretes mājokļa vienkāršībā, bet gan piespiedu ceļojuma laikā, kas bija saistīts ar tautas skaitīšanu, ko toreiz Palestīnā īstenoja Romas vara. Protams, piepildījās senais pravietojums par to, ka Mesija piedzims Dāvida pilsētā, proti, Betlēmē, taču neviens nebija paredzējis, ka Dievišķais Bērns nāks pasaulē tik nožēlojamos apstākļos. Betlēmes silīte šķiet mīļa un jauka dievbijīgās Ziemassvētku bildītēs vai baznīcu interjeros, taču toreiz, tajā aukstajā Jūdejas kalnainā apvidus ziemas naktī, tā bija parasta, visticamāk krietni nolietota, iespējams, lopiņu apgrauzta un pilnīgi droši nedaudz smakojoša sile.
Arī pirmie mazā Jēzus viesi bija visai vienkārši ļaudis. Tie bija gani, cilvēki, no kuriem pārējie jūdi visbiežāk vairījās, kurus drīzāk piecieta, nevis ieredzēja, jo viņu darbs un dzīvesveids tā laika sabiedrībai gan bija ļoti noderīgs, taču tas padarīja neiespējamu daudzu jūdiem obligātu reliģisko principu un rituālu ievērošanu. Tādēļ var apgalvot, ka viņi bija sava veida „otrās šķiras cilvēki“, vairāk tuvāki pagāniem, nekā „pareizajiem“ jūdiem. Tādēļ jo iespaidīgāka šķiet Dieva griba, lai tieši gani pirmie sveic mazo Jēzu.
Nedaudz vēlāk Jēzus uzrunās un sajūsminās arī sava laika jūdu reliģiozo eliti, proti, Jeruzalemes tempļa rakstu zinātājus. Būdams tikai 12 gadus vecs, viņš diskusijā ar viņiem tik ļoti aizrāvās, ka aizmirsa par Mariju, Jāzepu un par došanos mājup uz Nācareti kopā ar pārējiem svētceļniekiem. Jēzus vecāki viņu izmisīgi meklēja divu dienu garumā. Šī Jēzus bērnības pēdējā zināmā epizode, kuru mums saglabāja sv. Lūkass, ir labi pazīstama visiem Rožukroņa lūgšanas draugiem. Un tomēr... pirmie un absolūtie Jēzus favorīti bija Palestīnas gani!
Šis fakts, šī Dieva izvēle man lika kārtējo reizi aizdomāties par to salīdzinoši lielo mūsu Baznīcas daļu, kuri pārsvarā atrod ceļu uz dievnamu tikai dažas reizes gadā, tai skaitā Ziemassvētkos. Pirmo reizi mūžā es sapratu, ka, iespējams, tieši viņi ir Jēzus visvairāk gaidītie! Viņa favorīti! Ne jau tādēļ, ka Dievs būtu sajūsmā par šo kristīto personu garīgās dzīves nabadzību, bet gan tādēļ, ka tieši viņiem Jēzus visvairāk ilgojas dāvāt savu mīlestību.
Kristus dzimšanas svētku noskaņā gribu novēlēt visiem Dieva bērniem, gan katras svētdienas baznīcēniem, gan arī tiem, kuri vismaz pagaidām spēj atlicināt savai garīgajai dzīvei pavisam nedaudz laika, būt atvērtiem Dieva mīlestībai, kura tik nepastarpināti un dziļi sevi parāda Bērnā Jēzū. Būsim atvērti visām labajām iedvesmām, kuras Viņš mums dāvā, lai mēs spētu saprast, ko varam darīt labāk Viņa godam!
Tāpat gribu no sirds pateikties visiem, kuri līdzdarbojās, lai radītu skaistus Ziemassvētkus mūsu Purvciema baznīcā. Gan tiem, kas piedalījās dievnama sakopšanā un rotāšanā, gan tiem, kas rūpējās par svētku muzikālo saturu, gan tiem, kas sarūpēja dāvanas un iestudēja brīnišķīgos priekšnesumus bērniem. Paldies jums visiem, kas atnācāt uz baznīcu Ziemassvētku vakarā, naktī vai dienā un atnesāt savu ticību kā dāvanu mazajam Jēzum. Šī izvēle no Viņa puses nepaliks neievērota!
Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!