Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Aizsegtie krusti

prāvests Edgars Cakuls, 2018. gada 21. marts

Ja kāds šajās dienās apzināti vai neapzināti iemaldīsies baznīcā, viņš noteikti pamanīs, ka visi krusti mūsu dievnamos ir vairāk vai mazāk simboliski aizsegti. Tas tiek darīts katru gadu, laika posmā no gavēņa 5. nedēļas līdz pat Lielajai Piektdienai. Šīs senās liturģiskās tradīcijas pedagoģiskais mērķis ir atgādināt par to, ka Kristus Augšāmcelšanās svētki vairs nav aiz kalniem, tas ir sava veida signāls, redzama zīme, kas liek mobilizēt spēkus pēdējām un vissvarīgākajām Lielā gavēņa dienām. Bez tam aizsegtie krusti aicina padomāt par šī kristiešu svarīgākā simbola īsteno nozīmi, kura bieži vien tiek pārprasta. Krusts ir nevis iznīcības vai beigu zīme, bet gan gluži otrādi - uzvaras un jauna sākuma apliecinājums. Mēs par to jau esam diezgan daudz runājuši, tāpēc šajā reizē es gribētu izvirzīt jaunu teoriju. Tā vien šķiet, ka aizsegtie krusti varētu eventuāli kalpot vēl kādam nolūkam, proti, tie varētu kādam nejaušam mūsdienu piligrimam jeb garīguma meklētājam atgādināt par gavēni kā tādu!

Tie, kuri vairāk vai mazāk regulāri viesojas mūsu burvīgajā mājas lapā, noteikti ir pamanījuši, ka atšķirībā no aktualitāšu un ziņojumu sadaļas atvērums ar nosaukumu „Prāvesta blogs“ kopš Ziemassvētkiem, šķiet, ir sastindzis... Nemaz nešaubos par to, ka pirmais, turklāt visai loģiskais, skaidrojums šim faktam daudziem varētu tikt saistīts ar prokrastinācijas fenomenu, kuram ir pakļauts teju jebkurš mūsu planētas iedzīvotājs. Taču šoreiz slinkuma dēmons nav pie vainas. Ne reizi vien esmu asinājis zīmuli, lai ietērptu vārdos kaismīgus aicinājumus izmantot Lielo gavēni savai garīgajai izaugsmei, liekot lietā visus trīs tā stūrakmeņus – lūgšanu, askēzi, kā arī praktiski īstenotu tuvākmīlestību. Viss šķiet tik vienkārši un saprotami, līdz kamēr nonākam līdz šo gavēņa izaicinājumu konkrētai īstenošanai. Tādēļ man likās bezjēdzīgi kaut ko rakstīt par gavēni, kamēr nebūšu sapratis, kāds gavētājs šogad būšu es pats. Ko spēšu īstenot no saviem labajiem nodomiem. Tagad, ņemot vērā to, ka gavēnis ienāk noslēdzošajā posmā, gribu padalīties pāris atziņās par to, cik izdevies šogad ir mans gavēnis, pieļaujot domu, ka kādu tas pēkšņi varētu interesēt...
Pirmā un galvenā atziņa par Lielā gavēņa nozīmi mūsdienās, manuprāt, var tikt formulēta, pārfrāzējot diezgan populāru kāda mūsu laikabiedra rakstītas grāmatas virsrakstu: „Esmu pārāk aizņemts, lai nelūgtos!“ Gavēnis un gavēšana mūsdienu cilvēkam ir vitāli svarīgas lietas. Patiesībā daudzi mūsu laikabiedri zemapziņas līmenī to saprot. Kā piemēru var minēt tos, kuri sevi nomoka ar diētām, sporta zālē pavadītām stundām, maratoniem, citām sportiskām aktivitātēm, kuras pieprasa noturīgu fizisku un garīgu ilgtermiņa sagatavotību. Šo krietno, pašaizliedzīgo ļaužu vidū noteikti ir daudz kristiešu vai vismaz kristītu personu. Kāpēc lai viņi nevarētu piešķirt šai laicīgu motīvu dēļ piekoptai askēzei garīgu motivāciju?
Taču, ja mēs reducēsim gavēšanas principus tikai un vienīgi uz veselīgu dzīvesveidu, mēs aptversim tikai nelielu daļu no īstās gavēņa būtības kristīgajā nozīmē. Visas Baznīcas un katra kristieša dzīves centrā ir Jēzus no Nāzaretes, cilvēktapušais Dieva Vārds – Kristus! Vēl vairāk nekā atbilstoša, veselīga pārtika un samērīgas fiziskās aktivitātes mums ir vajadzīga dvēseles barība. Tā ilgojas pēc Patiesības, kura ir un var būt tikai viena. Turklāt nedrīkstam aizmirst, ka kristietība ir nevis „grāmatas“, bet gan Vārda reliģija. Jēzus pats nav uzrakstījis nevienu grāmatu, jo visi četri Evaņģēliji, kas ir saglabājušies Baznīcas kolektīvajā atmiņā jeb Tradīcijā ir aculiecinieku atmiņas par Viņu. Jēzus Dieva patiesību ir paudis ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem, kā arī un pāri visam ar savu iekšējo būtību, jo Viņš ir Dievs tapis cilvēks! Visiespaidīgāko vēstījumu Jēzus mums ir atstājis Golgātā, ciešanu noslēpumā īstenojot to, ko teoloģiskajā žargonā saucam par Atpestīšanu, faktiski izraujot mūs no Sātana un mūžīgās nāves varas!
Bieži vien mēs izšķiežam laiku otršķirīgajam un aizmirstam par būtisko. Informatīvā telpa, kurā mēs dzīvojam, ir pārblīvēta ar faktiem, teorijām un apgalvojumiem, no kuriem pārbaudīt mēs spējam tikai nelielu daļu. Ziņu raidījumi, interneta portāli, pat reklāmas mūs burtiski apber ar informāciju. Arī mēs paši bieži vien aizrautīgi interesējamies par visdažādākajām lietām, izmantojot visvareno globālā tīmekļa vidi, kur galvenie avoti vidusmēra lietotājam ir YouTube un Wikipēdija. Ne reizi vien ir dzirdēts visai asprātīgs joks par to, ka kristietis gavēņa laikā droši var lietot uzturā desu, jo gaļas tajā praktiski neesot... Katrā jokā ir tikai daļa joka, un jāatzīst, ka arī plašais informācijas okeāns, kurā burtiski peld mūsdienu cilvēka apziņa, ir tikpat piesārņots ar puspatiesībām un klajiem meliem, cik pārtika ir piesārņota ar vielām, kuras cilvēka veselībai nenes nekādu labumu un pat var izrādīties bīstamas. Diemžēl tas attiecas arī uz reliģiskajiem un garīgās dzīves jautājumiem. Ne velti vēl joprojām teoloģijas vidē pastāv tāds jēdziens kā imprimatur jeb atļauja publicēt kādu konkrētu grāmatu, atzīstot, ka tā atbilst Baznīcas mācībai. Sv. Hosemarija Eskriva, kopienas Opus Dei dibinātājs, savā slavenajā grāmatā „Ceļš“ raksta: „Grāmatas. Es izstiepu roku kā ubags un lūdzu grāmatas – garīgo barību, kas tik ļoti nepieciešama jaunā kristieša prātam. Izstiepu roku... un paliku tukšā! Kungs Jēzu, kāpēc viņi nesaprot, ka garīgā barība var būt vēl nepieciešamāka par maizi?!“ Tajā pašā laikā svētais priesteris brīdina: „Grāmatas... Pirms atkal kādu iegādājies, vislabāk paprasi padomu kristietim ar dziļākām zināšanām un lielāku dzīves pieredzi. Cik gan bieži cilvēkam lielas, ka beidzot ir ieguvis savā īpašumā kaut ko patiesi vērtīgu, taču beigu beigās izrādās, ka lielais dārgums nav nekas vairāk kā lubu literatūra.“ Ja mēs izmantojam ticības dāvanu, ja mēs lūgšanā bieži esam vienoti ar Kristu, tad Svētais Gars pats mūs vedīs pie Viņa patiesības. Protams, Baznīcas tēvišķā vadība, pieredzējušu kristiešu padoms var mums palīdzēt, taču galvenais instruments, kas palīdz mums meklēt un atrast garīgo pilnību, ir Dieva žēlastības klātbūtne mūsu dvēselē, kur tā sevišķā veidā iemājo no kristības brīža.
Es gribētu atkal pieminēt svarīgo gavēņa stūrakmeni, proti, lūgšanu. Kāds, pēc balss spriežot diezgan vecs franču priesteris, kura vārdu es nezinu, jo pilnīgi nejauši dzirdēju fragmentu no intervijas ar viņu kādā radio raidījumā, pauda satriecošu patiesību, par kuru es iepriekš nekad nebiju aizdomājies. Viņš teica, ka, lai piedzīvotu īstu un noturīgu garīgo izaugsmi, ir absolūti nepieciešama pastāvīga lūgšana prakse. Kā piemēru viņš minēja iekšējo cīņu ar lielākām vai mazākām atkarībām. Ja kristietis regulāri izmantos grēksūdzes sakramentu, pieņems Svēto Komūniju, taču nelūgsies, vērā ņemamas izaugsmes var arī nebūt. Paliekoši augļi būs tikai tad, ja sakramentu žēlastība tiks apvienota ar dziļu individuālu lūgšanu. Tā, protams, ir atsevišķa tēma, taču ir visai liela atšķirība starp īstu lūgšanu un formālu „pātaru skaitīšanu“... Bez tam, autentiska Dieva klātbūtnes pieredze dabiskā veidā atver mūs līdzcilvēkiem, aicinot īstenot tuvākmīlestību konkrētos darbos.
 
Un tagad, dārgais lasītāj, veiksim nelielu tā saukto „sirdsapziņas izmeklēšanu“ un atskatīsimies uz aizvadītajām Lielā gavēņa nedēļām. Nebūsim naivi, mēs visi zinām, kas ir gavēnis un kad tas sākas. Neviens nedrīkst teikt: „Vai... es nezināju, ka jau kopš vairākām nedēļām ir gavēnis, jo prāvesta kungs savā blogā par to nebrīdināja...“ Ļoti šaubos, ka mūsu jauko mājas lapu konsultē neticīgi cilvēki. Mēs visi vienā vai citā veidā esam gājuši cauri gavēnim. Kāds ir bijis mūsu ceļš līdz šim? Kādi ir mūsu sasniegumi, kādas ir mūsu uzvaras un kādas sakāves esam piedzīvojuši? Vai vispār esam gribējuši un varējuši cīnīties?
 
Vēl nekas nav beidzies. Atcerēsimies līdzību par pēdējās stundas strādniekiem. Mums ir vairākas dienas, tai skaitā Lielā Nedēļa un trīs svētās dienas pirms Lieldienām, lai iekšēji mobilizētos un īstenotu labu gavēni! Ļoti ceru, ka šīs rindas iedvesmos mani pašu un arī jūs labāk sagatavoties Kristus Augšāmcelšanās svētkiem un sagaidīt tos ar garīga prieka pilnām sirdīm!
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris

Dieva Vārda svētdiena lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību ietvaros

21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2024 Trīsvienības draudze »