Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Pāvests Francisks - svētceļnieks kā mēs visi

Šķiet, ka Latvijā nav tāda cilvēka, kurš nezinātu par pāvesta Franciska vizīti mūsu zemē, kā arī pārējās Baltijas valstīs. Neraugoties uz to, ka Svētais Tēvs vairākkārt bija saņēmis ielūgumu viesoties pie mums gan no Latvijas Bīskapu konferences, gan arī no Latvijas valdības, viņa lēmums apmeklēt Lietuvu, Latviju un Igauniju ir liels pārsteigums daudziem. It īpaši tādēļ, ka šādu ielūgumu pāvestam ir ļoti daudz. Cik man ir zināms, viņš pagaidām ir atteicis vizīti Spānijai, milzīgai valstij ar lielu katoļticīgo skaitu. Taču trīs mazās valstis pie Baltijas krastiem Francisks nolēma apmeklēt. Šo izvēli diezgan precīzi pamato Tallinas bīskaps Filips Žordāns. Kādā intervijā viņš nesen teica: “No vienas puses šāda izvēle nešķiet loģiska, jo Baltijas valstis ir mazas gan teritoriāli, gan arī iedzīvotāju skaita ziņā, turklāt ar salīdzinoši mazu katoļu īpatsvaru. Taču, pazīstot pāvestu Francisku, šī izvēle ir loģiska, jo viņš vienmēr ir to pusē, kas nav šīs pasaules varenie.” Līdzīgus vārdus 15. augusta svētkos Aglonā teica apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Pedro Lopess Kintana: “Jau no sava pontifikāta sākuma pāvests Francisks ir skaidri izteicis vēlmi apmeklēt tās zemes, kuras varētu šķist specifiskas vai arī tādas, kas atrodas uz kādas robežas, kur cilvēki cieš vai arī ir cietuši īpašas grūtības nesenā pagātnē. Tādā veidā viņš vēlas tās stiprināt un mācīties no tām. Tādēļ pāvesta vizīte būs gods šai Zemei.”



Grūti nepiekrist nuncija viedoklim par to, ka pāvesta vizītei būs lieli garīgi augļi. To var secināt kaut vai no tā, ka zināmās aprindās šai vizītei ir daudz pretinieku. Patiesībā viņu varbūt nav nemaz tik daudz, taču šie cilvēki cenšas būt ļoti trokšņaini. Diemžēl, ņemot vērā sociālo tīklu iespējas, to panākt ir ļoti viegli. Šīs negācijas gribēju tikai pieminēt, jo mūsu galvenais uzdevums ir saprast, kas īsti ir pāvests, kāda ir viņa nozīme Baznīcas dzīvē un ko Svētā Tēva vizīte nozīmē mums, Latvijas katoļiem.

Dzīvojot Latgalē, bieži dzirdēju, ka vecāka gadagājuma cilvēki, pieminot pāvestu, viņu dēvēja par “Rūmys tāvu” jeb “Romas tēvu”. Šis visai sirsnīgais apzīmējums diezgan precīzi raksturo pāvesta būtību un misiju. Termins “pāvests” ir atvasināts no vārda “tēvs”, turklāt daudzās valodās šis vārds burtiski to arī nozīmē, pietiek atcerēties kaut vai krievu valodu. Pāvests ir Romas bīskaps, apustuļa Pētera pēctecis, kuram pats Kristus ir devis īpašu misiju apustuļu kopienā un visā Baznīcā. Visprecīzāk to atspoguļo sv. Matejs, kurš savā Evaņģēlijā ir saglabājis Jēzus sarunu ar apustuli Pēteri: “Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 16, 18-19) Apustulis Pēteris bija pirmais pāvests, turklāt šis vienkāršais Galilejas zvejnieks savas šīszemes gaitas noslēdza tā laika “pasaules galvaspilsētā” Romā, kā šīs Baznīcas bīskaps. Bija laiks, kad pāvestu dēvēja par “Kristus vietnieku virs zemes”. Šāda apzīmējuma pamatojums ir atrodams tikko citētajos Kristus vārdos. Jēzus Pēterim deleģē daļu no savas dievišķās varas, caur viņu piešķirot Baznīcai “Debesu valstības atslēgas.”

Taču šis apzīmējums nav vienīgais, kas izsaka pāvesta kalpojuma būtību. Viens no senākajiem uz pāvestu attiecinātajiem ekleziālajiem terminiem ir “primus inter pares” jeb tulkojumā no latīņu valodas – “pirmais starp līdzīgiem”. Kā zināms, Kristus mācība un Viņa dibinātā Baznīca sākotnēji iesakņojās divās atšķirīgās kultūrās, kuras sevī iekļāva varenā Romas impērija, proti, latīņu un grieķu kultūrās. Pat tad, kad imperators Konstantīns pārcēla galvaspilsētu no Romas uz savu jauno pilsētu Konstantinopoli, šodien Stambulu, pāvests palika Romā, palika pie Pētera kapa. Diemžēl 1054. gadā notika šķelšanās starp Rietumiem un Austrumiem, starp latīņiem un bizantiešiem. Radās “katoļi” un “pareizticīgie”, kas būtībā ir viena un tā pati Baznīca. Pareizticīgie gadsimtu garumā ir saglabājuši un izkopuši bīskapu koleģialitātes principu, taču ir zaudējuši Pētera harizmu, tā harizmu, kas strīdīgās situācijās pasaka pēdējo vārdu. Mums šis no Baznīcas būtības neatņemamais elements ir un darbojas. Pāvests ir augstākā Baznīcas garīgā autoritāte, viņš ir tās vienības garants. Varam pateikties Dievam par to, ka it sevišķi pēdējos gadu desmitos mums ir bijuši cienīgi un labi pāvesti. Pietiek atcerēties kaut vai sv. Jāni Pāvilu II, kurš kā pirmais pāvests pirms ceturtdaļgadsimta apmeklēja mūsu zemi, kas toreiz tikko bija iznākusi no ateistiskās ideoloģijas īstenota vajāšanu perioda.

Šodien mūs apmeklē pāvests Francisks, kurš tikko noslēdza savu apustulisko vizīti Lietuvā. Zīmīgi, ka pāvesta vizītes Latvijā logo nesatur nevienu simbolu, kas saistās ar pašu pāvestu. Tajā ir attēlota Latvijas kontūra ar Aglonas Dievmātes svētgleznu uz tās. Arī vizītes devīze “Rādi, ka esi Māte!” ir ņemta no Aglonas sanktuārija. Šī izvēle, manuprāt, ir zīmīga, tā parāda, ka Svētais Tēvs nāk pie mums nevis kā “liels priekšnieks”, bet gan kā tēvs, kā vienkāršs svētceļnieks, pirmais starp līdzīgiem, viens no mums. Viņš nāk, lai no jauna vestu mūs pie Marijas, Kristus un Baznīcas Mātes!

Vēlos aicināt izmantot 24. septembri ne tikai kā ārpuskārtas brīvdienu, bet arī un galvenokārt kā iespēju sekot līdzi pāvesta vizītei, gan piedaloties pasākumos, gan skatoties TV translācijas, jo pāvests Francisks ir cilvēks, kuram ne tikai ir ko teikt, bet arī cilvēks, kurā ir vērts ieklausīties!

Noslēgšu savas pārdomas, citējot igauņu izvēlēto devīzi pāvesta vizītei. Neraugoties uz to, ka latvieša acij igauņu teksts pirmajā brīdī šķiet nedaudz dīvains, tā saturs ir ļoti uzrunājošs. Tā skan: “Mana sirds, mosties!” Ļausim Dievam mūs uzrunāt caur pāvestu, Romas bīskapu Latvijā!

Piesakies jaunumiem

Pieteikties  ▷