Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Pārdomas pēc Ziemassvētkiem

prāvests Edgars Cakuls, 2018. gada 27. decembris

Nevienu nepārsteidz tas, ka Ziemassvētkos baznīcas ir ļaužu pilnas, jo šajā reizē ceļu uz dievnamu atrod pat tie katoļi, kuri ikdienā meklē miljoniem iemeslu, lai izvēlētos citas prioritātes. Kāda māmiņa, daloties rūpēs par savu bērnu audzināšanu ticībā, stāstīja, ka viņas vecākais dēls, kurš nu jau ir pusaudža gados, nelabprāt dodas viņai līdzi uz Svēto Misi, sakot, ka iešana baznīcā vairs „neesot modē“. Šī tēma ir tikpat sena, cik kaitinoša, un ne jau par to es vēlējos dalīties savās pārdomās pēc Kristus Dzimšanas svētku svinībām. Puisēna teiktais manī rosināja pozitīvu atskārsmi par to, ka mūsdienās ticības praktizēšana Latvijā tiešām vairs nav modes lieta, kā tas varbūt bija tā sauktajā Atmodas laika periodā.

Manī ir nostiprinājusies pārliecība par to, ka, neraugoties uz praktizējošo katoļu skaita šķietamo samazināšanos, kam par iemeslu varētu būt arī Latvijas demogrāfiskā situācija kā tāda, pieaug, ja tā drīkst teikt, ticības kvalitāte. Katoļi, kas bija pulcējušies Purvciema baznīcā man sagādāja patīkamu pārsteigumu jau svētku sākumā. Šī gada Vigīlijas Misi mūsu lieliskais koris bija iecerējis tradicionāli iesākt ar dziesmu „Klusa nakts“. Pirmajam pantiņam vajadzēja būt tīri instrumentālam, taču tauta pati, atskanot pirmajām taktīm, sāka dziedāt. Tas varbūt izjauca sākotnējo muzikālo ieceri, taču šī spontānā Dieva tautas iniciatīva bija ļoti aizkustinoša. Tas nozīmē, ka daudzi bija atnākuši uz baznīcu jau ar Ziemassvētkiem sirdī!
Adventa laikā, savukārt, pārsteidza lielā ticīgo interese par Rorātmisēm, kuras tika svinētas trešdienās ļoti agri no rīta. Ļaužu bija tik daudz, ka šķita, nepietiks sarūpēto elektronisko svecīšu, kuras dalījām katram Mises apmeklētājam.
Vēl viens pozitīvs moments, ko gribu pieminēt, ir saistīts ar bērnu uzvedību Ziemassvētku dievkalpojumu laikā šogad. Parasti ar mazajiem ķipariem problēmu netrūkst, taču šoreiz notika īsts Ziemassvētku brīnums, jo nebija absolūti neviena juniora, kurš paustu savu nogurumu vai garlaicību veidā, kas traucētu pārējos. Un bērnu Ziemassvētku Misēs tiešām bija ļoti daudz.
Protams, viss manis iepriekš teiktais var tikt klasificēts kā subjektīvi sīkumi, taču jebkurš analītiķis teiks, ka nekas nav svarīgāks par sīkajām detaļām un novērojumiem.
Svarīgos Baznīcas dzīves notikumos liela loma ir tās garīgo līderu – priesteru, un it sevišķi bīskapu teiktajam, taču pats svarīgākais, manuprāt, ir kristiešu kopienas kopējā noskaņa un ticības gars. Pāvests Francisks bieži atkārto, ka viņš nevarētu neko paveikt bez Dieva tautas lūgšanas atbalsta. Man šķiet, ka Latvijas katoļu „vidējā temperatūra“ šajos Ziemassvētkos ir bijusi ļoti laba! Tas rosina pamatotu optimismu un padara Kristus Dzimšanas svētkus patiesi priecīgus. Kā teikts kādā senā franču dziesmā: „Pourvu que ça dure!“, jeb, lai tas tā arī turpinās! Tas būtu mans novēlējums skaistajos svētkos mūsu lasītājiem. Tāpat lai Dieva svētīts arī Jaunais gads, kurš būs klāt pavisam drīz!
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris

Dieva Vārda svētdiena lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību ietvaros

21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2024 Trīsvienības draudze »