Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Memento mori…

Gandrīz vienmēr lielā gavēņa priekšvakarā man prātā nāk kāda vēl pusaudža gados lasīta pseidovēsturiska grāmata par spāņu konkistadoru piedzīvojumiem Dienvidamerikā. Visiem zināms, ka saujiņa avantūristu parādīja neparastu drosmi un guva lielus panākumus pār iezemiešiem, tai skaitā pār acteku indiāņiem. Taču bija kāda slavena kauja, kurā acteki guva ievērojamu pārsvaru pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, atkarojot savu galvaspilsētu Tenočtitlanu. Eiropieši bija spiesti mukt, turklāt viņiem bija tikai viens atkāpšanās ceļš – pāri purvam. Protams, visi centās paķert līdzi kaut ko vērtīgu, pārsvarā zeltu. Taču smagais dārgmetāls purvā daudziem kļuva par nāves iemeslu. Iestigušos karotājus panāca viegli bruņotie indiāņi un nogalināja. Izdzīvoja tika tie, kuri bija paņēmuši līdzi nevis zeltu, bet gan dārgakmeņus, kuri bija gan vērtīgāki, gan arī krietni vieglāki.

Šķiet, ka šim stāstam nav nekāda sakara ar gavēni, taču patiesībā lielā gavēņa izaicinājums ir tieši šāds – izvērtēt un noteikt dzīves prioritātes. Pie tam tas ir dzīvības un nāves jautājums, kā to, manuprāt, pietiekoši labi ilustrē šī no Interneta plašumiem ņemtā karikatūra, kas ir kļuvusi par manu nelielo pārdomu titulbildi.
Droši vien katrs ir dzirdējis monumentālo frāzi “Memento mori", taču ne visi saprot tās patieso nozīmi. It sevišķi tādēļ, ka daudziem manas paaudzes cilvēkiem šis latīņu teiciens vairāk asociējas ar slaveno krievu kinematogrāfa komēdiju “Kaukāza gūstekne”…
Tulkojumā no latīņu valodas vārdi “memento mori” nozīmē “atceries nāvi!” Vēl precīzāk tulkojot: “Atceries, ka tu mirsi!” Viduslaikos līdz pat Renesanses periodam šis koncepts lielā mērā noteica morālās dzīves gaisotni, esot pretstatā no antīkās pasaules mantotajam hedoniskajam aicinājumam “Nunc est bibendum!”, kas savukārt tulkojumā nozīmē: “Laiks iedzert.” Toreiz pastāvēja veselas kopienas, piemēram, sv. Romualda dibinātie kamaldūli, kuru brāļi satiekoties viens otru sveicināja ar šiem vārdiem un uz refektorija galda labprāt turēja galvaskausus.
Bez šaubām mūsdienās šāds skarbs viduslaiku garīgums ir nevietā, taču, ņemot vērā daudzu mūsu laikabiedru visai nepilnīgo izpratni par morāles vērtībām un dzīves jēgu, ir vērts to atcerēties, jo pārdomas par nāvi var palīdzēt mums novērtēt to, kā dzīvojam. Lielā gavēņa 40 dienas ir ļoti piemērots laiks šādām pārdomām.
Straujais mūsdienu dzīves ritms, bezgala daudzie “laika zagļi” un citi modernās sadzīves faktori cenšas mūsos iedvest pārliecību par to, ka nemaz nav vērts piepūlēties, lai izmantotu svētīgo gavēņa laiku. Tiklīdz iedomājamies par gavēšanu, kāda nodevīga balss zemapziņā čukst: “Nieka četrdesmit dienas paies pārāk ātri, mēs visi esam tik ļoti noguruši no ziemas, tik ļoti aizņemti, arī man nekas neizdosies...” Līdz ar to kārdinājums nolaist rokas un padoties sevi piesaka vēl pirms cīņas, vēl pirms gavēņa. Lai šis kārdinājums mūs nebiedē, nevajag tam padoties! Neaizmirsīsim, ka Jēzus, kad Viņš pavadīja savas četrdesmit dienas tuksnesī, tika kārdināts nemitīgi. Trīs no šiem izsmalcinātajiem kārdinājumiem ir aprakstīti Evaņģēlijā, cik vēl to bija, mēs nemaz nezinām. Taču Jēzus izgāja no tuksneša kā uzvarētājs. Tas ir arī mūsu ceļš.
Nedrīkstam aizmirst trīs galvenos gavēņa stūrakmeņus, proti, tuvākmīlestības darbus, gavēšanu kā atturības vingrinājumu un lūgšanu. Šīs trīs vērtības ir bāze, labs pamats, uz kura balstoties katrs var veikt sev piemērotu gavēņa izvēli. Kopš Vatikāna II koncila Baznīca mums dod šādas izvēles iespēju. Maldīgi ir apgalvot, ka Baznīca būtu atcēlusi gavēšanu kā tādu, šķietami samazinot gadsimtiem ilgi pielietotās tradicionālās gavēņa prakses prasības. Patiesībā ir gluži otrādi. Esam aicināti gavēņa laiku izdzīvot maksimāli efektīgi. Gavēnis kļūst piemērots katrai garšai, ja tā drīkst teikt. Iespējams, pērn kāds būs veltījis vairāk laika lūgšanai, aizpērn savukārt stingrāk gavējis, savukārt šogad padziļināti pievērsīsies praktiskajai tuvākmīlestībai.
Novēlu katram mūsu lasītājam jau no šodienas, no Pelnu Trešdienas, veikt un īstenot izvēles, kuras padarīs lielā gavēņa ceļu auglīgu un svētīgu.
 
Ar cieņu,
pr. Edgars Cakuls
 

Piesakies jaunumiem

Pieteikties  ▷