Man šķiet, 2022. gada 24. februāra rītu es neaizmirsīšu nekad. Ierastajā laikā ieslēdzās radio modinātājs, tikko bija noskanējusi mūsu valsts himna, kārtējo reizi padomāju, cik labi, ka dienu var iesākt ar lūgšanu un tad… sākās ziņu pārraide. Sastindzis sēdēju un klausījos par acīmredzamo un tomēr neticamo – Eiropas centrā ir sācies karš!
Pirmās emocijas nebūt nebija bailes, bet gan drīzāk skumjas. Dziļas, bezgalīgas skumjas. Bez šaubām, daudz bijām dzirdējuši par militāriem konfliktiem visdažādākajos reģionos, taču tik tuvu karš manas paaudzes Latvijas iedzīvotājiem nav bijis nekad. Ne ģeogrāfiski, ne arī emocionāli.
Vairākkārt ir laimējies būt Ukrainā, it īpaši Melnās jūras tuvumā, ir piedzīvota tās iedzīvotāju sirsnība un viesmīlība, arī Krievija nav sveša zeme, galu galā ikdienā saskaramies ar krievvalodīgajiem mūsu valsts cilvēkiem un, teikšu godīgi, man ļoti patīk krievu kultūra, literatūra, nepārspējamais humors, esmu gandarīts par to, ka brīvi runāju krieviski, kā zināms, mūsu baznīcā katru svētdienu ir Svētā Mise arī krievu valodā, kurā pulcējas fantastiski cilvēki. lasīt vairāk >
Gavēnis – lūgšanai par mieru!
prāvests Edgars Cakuls, 2022. gada 26. februāris
Man šķiet, 2022. gada 24. februāra rītu es neaizmirsīšu nekad. Ierastajā laikā ieslēdzās radio modinātājs, tikko bija noskanējusi mūsu valsts himna, kārtējo reizi padomāju, cik labi, ka dienu var iesākt ar lūgšanu un tad… sākās ziņu pārraide. Sastindzis sēdēju un klausījos par acīmredzamo un tomēr neticamo – Eiropas centrā ir sācies karš!
Pirmās emocijas nebūt nebija bailes, bet gan drīzāk skumjas. Dziļas, bezgalīgas skumjas. Bez šaubām, daudz bijām dzirdējuši par militāriem konfliktiem visdažādākajos reģionos, taču tik tuvu karš manas paaudzes Latvijas iedzīvotājiem nav bijis nekad. Ne ģeogrāfiski, ne arī emocionāli.
Vairākkārt ir laimējies būt Ukrainā, it īpaši Melnās jūras tuvumā, ir piedzīvota tās iedzīvotāju sirsnība un viesmīlība, arī Krievija nav sveša zeme, galu galā ikdienā saskaramies ar krievvalodīgajiem mūsu valsts cilvēkiem un, teikšu godīgi, man ļoti patīk krievu kultūra, literatūra, nepārspējamais humors, esmu gandarīts par to, ka brīvi runāju krieviski, kā zināms, mūsu baznīcā katru svētdienu ir Svētā Mise arī krievu valodā, kurā pulcējas fantastiski cilvēki.
Protams, visas domas ir par Ukrainu, jo karadarbība notiek tās teritorijā, katru dienu iet bojā šīs zemes cilvēki, gan karavīri, gan arī civiliedzīvotāji, tiek apšaudītas pilsētas, grauta infrastruktūra, valda bailes un neaprakstāms stress. Tomēr pašreizējais konflikts manā uztverē ir brāļu karš. Un tas skumjas padziļina vēl vairāk.
Es nevēlos analizēt šo briesmīgo situāciju, jo man nav attiecīgās kompetences, turklāt mēdiji ir pārpilni ar visa veida spriedumiem un komentāriem. Šķiet, nevienam cilvēkam, kurš ir pietiekoši drosmīgs, lai atzītu patiesību, nav šaubu par konflikta iemesliem.
Tas, ko es vēlos atgādināt, – karš ir ļaunums pats sevī. Absolūts ļaunums vispārākajā pakāpē. Pasaule pavisam nesen ir piedzīvojusi veselus divus briesmīgus karus, kas ir prasījuši miljoniem dzīvību, turklāt, ņemot vērā mūsdienu militārās tehnoloģijas, visiem ir skaidrs, ka trešais šāda mēroga konflikts visticamāk būs arī pēdējais. Biju pārsteigts uzzināt, ka līdz ar ložmetēja izgudrošanu cilvēki bija pārliecināti, ka kari tiks izbeigti, jo šķita neracionāli karot, ja ir parādījies tik briesmīgs masu iznīcināšanas līdzeklis, bet, kā zināms… lika drusku pagaidīt.
Manuprāt, ir pamats apgalvot, ka aiz katra šāda veida konflikta stāv absolūtais Ļaunums, kas vēlas, lai cilvēki dzīvo naidā, atbrīvo primitīvus, slepkavnieciskus instinktus, zaudē morāli un godaprātu, nogalina viens otru, sēj bailes, rada atriebības alkas, vārdu sakot, rīkojas tieši pretēji mīlestībai, kas ir vienīgais īstais laimes ceļš.
Kāds mans sens draugs, priesteris Francijā, nu jau vairākus gadus pilda eksorcista misiju savā diecēzē. Kad mēs kārtējo reizi tikāmies, viņš jau bija pavadījis vairāk nekā gadu šajā visai neparastajā, smagajā un, bez šaubām, ļoti vajadzīgajā garīgajā darbā. Es vēl nebiju saskāries ar priesteri – eksorcistu, tāpēc ar zināmu puicisku naivumu viņam toreiz prasīju, kā tad ir spēkoties ar pašu Sātanu. Uz ko viņš atbildēja, ka ikdienā eksorcistam vairāk jāsaskaras ar dažādiem “sīkiem” dēmoniem, jo, kad pats Lucifers paceļot galvu, tad sākas kārtējais Pasaules karš… Šo sarunu es pēkšņi atcerējos tajā smagajā 24. februāra rītā.
Gribu atgādināt kādu epizodi no Jēzus publiskās darbības, kura ir aprakstīta visos sinoptiskajos Evaņģēlijos. Jēzus mācekļi nespēj atbrīvot kādu zēnu no dēmoniska spēka, līdz atnāk pats Jēzus un to paveic. Vēlāk mācekļi brīnās un prasa Jēzum, kāpēc viņiem tas neizdevās. Lūk, fragments no Sv. Marka Evaņģēlija: “Un kad Viņš iegāja namā, mācekļi, vienatnē būdami, jautāja Viņam: Kāpēc mēs to nespējām izdzīt? Un Viņš tiem sacīja: šī suga citādi nevar tikt izdzīta, kā tikai ar lūgšanu un gavēni.” (Mk. 9, 27 - 28)
Tuvojas Pelnu Trešdiena, drīz sāksies Lielais Gavēnis, Baznīca gatavosies Lieldienām. Arī šogad šajā laikā esam aicināti atteikties no nebūtiskām lietām, lai apzinātu un izkoptu savas dzīves pozitīvās prioritātes. Joprojām un vienmēr trīs pamatakmeņi gavēņa laikam ir lūgšana, žēlsirdības darbi un kristīgā askēze jeb gavēšana. Atgādināšu, ka nu jau kopš daudziem gadiem Baznīca mums dod lielu individuālās izvēles brīvību attiecībā uz gavēšanas veidiem. Tai skaitā izvēli negavēt vispār… Taču, šķiet, ka vēl nekad iepriekš gavēnis nav bijis tik svarīgs! Katru gadu Lielajā Gavēnī ir nepieciešamas jaunas izvēles, jābūt dažādībai, lai neiestātos neveselīga rutīna, ietverot sevī stagnācijas risku.
Pāvests Francisks vēlas, lai mēs Pelnu Trešdienā lūdzamies un gavējam Ukrainas nodomā! Svētais Tēvs vērsās pie visiem, aicinot gan ticīgos, gan arī neticīgos vienoties miera labā. Viņš sacīja: “Jēzus mūs mācīja, ka vardarbības velnišķajam neprātam ir jāatbild ar Dieva ieročiem – ar lūgšanu un gavēni. Es aicinu visus pavadīt 2. martu, Pelnu trešdienu, kā Gavēņa par mieru dienu. Es īpaši mudinu ticīgos šai dienā nodoties intensīvai lūgšanai un gavēt. Lai Miera Karaliene pasargā pasauli no kara neprāta”.
Atgādināšu, ka piektdien, 25. februārī, visai agri no rīta pāvests Francisks pārsteidza diplomātisko pasauli, ignorējot visas normas un etiķetes. Viņš personīgi ieradās Krievijas Federācijas vēstniecības pie Svētā Krēsla mītnē, lai paustu satraukumu par uzsākto karadarbību Ukrainā. Parasti valsts galva izsauc ārzemju vēstniekus pie sevis, savukārt šajā gadījumā Svētais Tēvs kā pazemīgs miera svētceļnieks pats klauvēja pie Krievijas vēstniecības durvīm.
Arī V. E. Gintaras Grušas, Viļņas arhibīskaps metropolīts un šobrīd arī Eiropas Bīskapu konferenču padomes prezidents, savā 24. februāra vēstījumā visu Eiropas bīskapu vārdā pievienojās pāvesta Franciska aicinājumam lūgties un gavēt par mieru: “Baznīcas Eiropā asi nosoda notiekošo Ukrainā un lūdzas par šī konflikta upuriem un viņu ģimenēm!”
Ieklausīsimies Pāvesta un bīskapu aicinājumā un šajā Gavēnī īpaši lūgsimies par Ukrainu un tās ļaudīm, neļausim Ļaunumam izplatīties!
Novēlot visiem svētīgu Gavēni un Kristus mieru sirdī, noslēdzu šīs nelielās pārdomas ar lūgšanu par mieru, kuru mums piedāvā Latvijas Bīskapu konference:
“Kungs, miera Dievs, kuru nemierīga sirds nespēj saprast un varaskārs prāts nevar aptvert, mēs Tevi lūdzam, atceries mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, kas ar savām asinīm dzēsa visu cilvēku ienaidu un uzlūko žēlīgi kara nomākto cilvēku ciešanas! Lai Kristus upuris visiem cilvēkiem atkal nes mieru un drošību, lai piepildītos viņu centieni pēc miera, un lai viņiem aizmirstos ļaunums, kas tos šķir. To visu lūdzam no Tevis, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos. Āmen.”
Tēvs mūsu… Esi sveicināta Marija… Gods Dievam…