Par raidījuma „Aizliegtais paņēmiens“ sižetu
prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 10. janvāris
Šis ieraksts ir atklāta vēstule raidījuma „Aizliegtais paņēmiens“ veidotājiem un arī skatītājiem. Nesen tika publiskots kārtējais šī raidījuma sižets, kurā vairāku Latvijas kristīgo konfesiju garīdznieki, tai skaitā arī es, tika apzināti provocēti. Kāds fiktīvs pāris vēlējās panākt laulību noslēgšanu steidzamības kārtā, savu vēlmi pamatojot ar to, ka viņi pārceļas dzīvot uz ārzemēm, bez nodoma tuvākajā laikā atgriezties dzimtenē. Vairumā gadījumu pāra sarunas ar priesteriem un mācītājiem tika filmētas ar slēpto kameru, iegūtos videomateriālus publiskojot raidījuma gaitā.
Es nezinu, kādi argumenti tika izmantoti pārējo garīdznieku pārliecināšanai, taču es labi atceros mūsu sarunas sākumu, kuru diemžēl raidījums neatainoja. Jaunie, visnotaļ simpātiskie cilvēki bija ļoti uzstājīgi un labi sagatavoti. Viņi teica, ka pēc divām nedēļām pārceļas uz Amerikas Savienotajām Valstīm un vēlas jauno dzīvi balstīt uz kristīgiem pamatiem. Jautāju, kāpēc viņi nāk uz katoļu baznīcu. Izrādās, ka ģimenei esot dziļas katoliskās saknes, taču, neraugoties uz to, līdz šim viņi nav tikuši pat nokristīti. Šādā situācijā, ņemot vērā skarbo padomju perioda mantojumu, tik tiešām varēja nonākt daudzi mani vienaudži, tāpēc viņu labais, lai arī sasteigtais nodoms gluži dabiski izraisīja cieņu. Nav noslēpums, ka daudzi mūsu tautieši valstī esošās sarežģītās situācijas dēļ izvēlas pamest dzimteni. Formalitāšu kārtošana emigrācijas procesā ir ļoti sarežģīta un aizņem daudz laika, tādēļ likās saprotams, ka Baznīcas lietas tika atliktas uz pēdējo brīdi. Tomēr piedāvāju arī citu risinājumu, proti, saņemt nepieciešamos sakramentus jaunajā mītnes zemē, jo ASV katoļu Baznīca ir visvairāk pārstāvētā kristīgā konfesija, līdz ar to viņiem nebūtu grūti iekļauties kādā no vietējām katoļu draudzēm. Taču arī šim argumentam bija labi sagatavots un pārdomāts pretarguments. Izrādas, ka jaunā ģimene savu ligzdiņu ir iecerējuši vīt Jutas štatā, un Soltleiksitija, kā zināms, ir mormoņu pilsēta.
Kanonisko tiesību kodeksa 1058. paragrāfs saka: „Visi, kuriem likums to neaizliedz, var noslēgt laulību.“ Ņemot vērā to, ka maniem jaunajiem draugiem nebija kanonisko šķēršļu laulības noslēgšanai, ko viņi skaidri apliecināja, es nolēmu izrādīt sapratni un nākt viņiem pretī. Tika pieņemts lēmums veikt maksimāli kvalitatīvu iepriekšējo sagatavošanos kristības un laulības sakramenta saņemšanai un tālāku formāciju nodrošināt attālināti, turklāt ne tikai „iedodot izlasīt grāmatu“, bet izmantojot arī modernākus saziņas līdzekļus. Turklāt Soltleiksitijā bez mormoņiem ir arī daudz katoļu. Vietējā diecēzē ir gandrīz 50 draudzes, starp kurām nebūtu grūti atrast savējo un integrēties tajā. Taču nelaimīgā kārtā nekam no iepriekš minētā nebija lemts īstenoties jums labi zināma iemesla dēļ...
Raidījuma sižets vēl bija ēterā, kad es saņēmu dažas uzmundrinošas īsziņas no maniem draugiem un paziņām. Kāds no viņiem uzsvēra, ka izmantotās metodes ļoti atgādina padomju laika praksi, kad tā sauktās „čekas“ aģenti izspiegoja un centās diskreditēt priesterus. Man atausa atmiņā gadījums, kad pirms pāris gadiem Pļaviņu katoļu dievnamā ienāca noziedznieki, kuri izlikās, ka grib runāt par bērna kristīšanu. Toreiz tika piekauts priesteris un izlaupīts dievnams. Protams, mūsu gadījumā nodarījuma smagums nav tik liels un nav arī krimināli sodāms, taču metodes ir vienlīdz nekrietnas abās situācijās. Morāli nav attaisnojama apzināta melošana, turklāt saistīta ar svētdarbībām. Es nezinu, kas bija abi eksperimenta galvenie varoņi, pieļauju, ka viņi ir žurnālisti, jo atbilstoši pašreizējai likumdošanai tikai žurnālisti drīkst izmantot slēpto kameru kāda konkrēta pētījuma veikšanai. Taču man šķiet, ka viņi nav šī vārda cienīgi. Viņiem būtu jāapsver iespēja pārkvalificēties par aktieriem, jo tas viņiem noteikti padotos labāk.
Es neturu uz viņiem ļaunu prātu par spīti iekšējam rūgtumam, kurš noteikti pēc pāris dienām pazudīs. Šaubos, vai kāds gribētu nonākt līdzīgā situācijā, jo tīri cilvēciski tas nav patīkami. Tādēļ es pievienojos raidījumā publicētajiem kāda luterāņu mācītāja sirsnīgajiem vārdiem, kurš novēlēja „jaunajam pārim“ Dieva svētību. Tāpat ceru, ka viņu pūles divu mēnešu garumā cenšoties „atmaskot“ iejūtību, ir tikušas pienācīgi atalgotas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs!